Tūristiem

Dunalkas parks

     Platība - 4,3 ha, t. sk. ūdeņi 0,3 ha. Parks ar 1977.gada 15.aprīļ lēmumu Nr.241. ir atzīts par republikas nozīmes aizsargājamu parku.

     Muižas ansamblis celts ap 19.gs vidu, kad /iespējams/ veidots arī parks.

Parka ierīkotājs barons fon Firks.

      Parks atrodas Durbes upītes krastā. Pils nav saglabājusies, muižas ēku komplekss bijis parka R daļā. Parkam laikā un telpā sajaukts stils. Parks bijis daļēji regulāra plānojuma. Perpendikulāri Durbes upītei to šķērso laukakmeņiem izlikts kanāls. Parka ZA daļā lēzenās terasēs izvietoti kādreiz cirptu lielu vecu liepu četrstūri un pusapļi. Četrstūru rindas vērstas senajos sakrālajos virzienos - ZA - DR, ZR - DA , līdzīgi kā Lamiņu parkā. Arī DA daļā Durbes upes līkumā laukakmeņiem izlikts kanāls. Parkā pamatā lieli vietējie koki, starp kuriem atsevišķi eksoti.

   Reljefs - nolaidens pret upi, lēzenas terases.

 Dunalkas pils

Dunalkas pils atradās pašā muižas centrā. Tagad no tās saglabājušies tikai mūri un akmeņi. Pašā pils vidū atrodas kāda zemāka vieta. Kad tai pāri ejot, tad dimdot. Tur vecais Dunalkas barons esot apracis naudu, kā arī tur esot aprakts kāds galvaskauss. Stāsta, ka tā esot vecā barona galva. Viņš esot daudz darījis zemnieku labā, bet apkārtējie muižnieki to tādēļ neesot ieredzējuši un esot nomaitājuši.

                                        

2140, 304. Ināra Raituma, dz. 1938, visu  mūžu

                                        dzīvojusi Dunalkā; pier. Mirdz Birzniece 2005.

*

Dunalkas muiža kādreiz piederējusi rudbāržniekam Kārlim Firksam. Pats viņš vairāk uzturējies Rudbāržos. Te uz vietas bijis tikai pārvaldnieks.

Kārlis Firkss bijis labs kungs, kas dažādi gādājis par sava pagasta ļaudīm. Priekš veciem cilvēkiem par saviem līdzekļiem uzcēlis nabagmāju, ko nosaukuši par Kārļa namu, un, kad bijusi kungam vārdadiena – Kārļi, tad nabagnamā par to, ka viņš tik labs un par tiem gādā, tā iemītnieki svinējuši viņa vārdadienu.

Bet šī muižnieka labums nepaticis pārējiem baroniem, un tie nolēmuši viņu aizsūtīt kur prom – uz ārzemēm vai kur citur. Bet vēlāk uzzināja, ka viņš nogalināts. Zem dārza mājiņas, kurā glabājās darbarīki u.c. lietas un kas atradās uz Durbes upes saliņas, pēc gadiem atrada cilvēka skeletu bez galvaskausa. Ļaudis domāja, ka tas ir kunga, jo viņš toreiz tā mīklaini pazuda. Galvaskauss kādā zem muižas izraktā ejā, kam priekšā aizvelts liels akmens. Kā jau muižā, pazemes eju tajā daudz.

                                                   

210, 488. Ināra Raituma, dz. 1938,

                                                Dunalkā; pier. Mirdz Birzniece 2005.

Nostāsts par Pērienu pļavu

 

      Muižkungi mēdza būt ļauni un nežēlīgi. Ir nostāsts par to, ka iepretim vecajai, koka  muižas ēkai bijusi pļaviņa upes ielokā (tagad saliņa starp Durbes upi un vecupi pie tilta), kura saukta par Pērienu pļavu. Muižkungam pusdienas ēdot esot paticis pa logu nolūkoties, kā tiek pērti nepaklausīgie zemnieki vai kalpi.

 

 

 

Ķīķa kalns

      Netālu no Dunalkas skolas atrodas kalns. Reiz dzīvojis barons, kas uz šī kalna licis uzcelt torni. Skaidrā laikā no šī torņa varēja redzēt Baltijas jūru. Tā kā „skatīties” nozīmēja to pašu, ko „ķīķēt”, tad ļaudīs bija iegājies teiciens: „Iesim ķīķēt uz Baltijas jūru!” Torņa īpašnieks ticis dēvēts par Ķīķi, jo skaidrā laikā viņš stundām ilgi varējis ķīķēt uz jūru.

  Paša torņa un torņa īpašnieka vairs nav, bet vēl līdz mūsdienām saglabājies nosaukums Ķīķa kalns. Šo kalnu var pazīt pēc lielās priedes, kas aug tā malā.

 

Bindaru muiža un Kalnmaliešu krustarija

Bindaru muiža /tā saukta viena no Dunalkas mazmuižām/ sākta celt 1811.gadā – tad  uzceļ kūti jaunlopiem, aitām un zirgiem, kā arī šķūni, kur novietot lopbarību. 1869.gadā uzceļ arī kūti slaucamām govīm. 1870.gadā uzceļ riju, kur muižas kalpi kūla labību. Dzīvojamā māja uzcelta ap 1819.-1820.gadiem. Bindaru muižai bija pārvaldnieks Freimanis. Kalpu mājas bija „Lejās” jeb „Lejas-Bindaros” (vēlāk „Piebūvieši”), „Mazančos”, ”Veiļos” un „Purviņos”.

Muižas saimniekoja līdz 1922.gadam. Pēc Brīvības cīņām muižas zemi sadalīja jaunsaimniekiem apmēram 20 ha katram. No mērnieka bija katrai saimniecībai dots numurs, vajadzēja lozēt, kurš nu zemes gabalu ir laimējis. Krusta riju izlozēja Kleinšmitu ģimene, kas to pārdeva Krastam un 1938.gadā to nopirka no Sakas atnākusī Nelsonu ģimene. Rijas otrā galā piebūvēja klāt dzīvojamo galu.

        Majestātiska un līdzīga senlatviešu pilij pakalna galā slejas Dunalkas Kalnmaliešu krustarija. Gluži kā savu skaistumu apzinādamās, tā spoguļojas dziļā dīķī, kas izrakts, lai iegūtu augstvērtīgus mālus. Kā stāsta kaimiņmāju saimnieks Roberts Miezītis, tos raka un stampāja, būvējot krustariju un citu tuvējās apkārtnes muižas ēku sienas. Akmenī kalts uzraksts vēsta, ka tas noticis 1870. gadā, tātad milzīgā būve pakalnā nostāvējusi vairāk nekā simts gadu. Nosēžoties pamatiem, tās sienās parādījušās dziļas plaisas. Jo īpaši draudīgas tās ir četrstaru ēkas ziemeļu galā.

      Tā ir vienīgā tāda celtne Latvijā, ar savu mītni reiz lepojās sirmais krustarijas iemītnieks Ernests Dūdums. Dzīvoklis iekārtots pret dienvidiem pavērstajā ēkas spārnā.

Spoku stāsti

Šajā rijā, tāpat kā Meitu kalnā, bieži spokojas, jo tur cilvēkiem daudz ļaunuma darīts. Daudz mistisku, spokainu parādību zina stāstīt vecie dunalcnieki. Par pašas piedzīvoto stāstījusi Dīķa Otīlija, kura savulaik dzīvojusi Bindaru muižā. Tas noticis drīz pēc kara – kolhoza pirmajos gados, un viņas izpratnē tā spokošanās par kaut ko vēstot, kaut ko nozīmējot.

Spoku viņa redzējusi dienā netālu no mājām, kurās pati dzīvojusi. Tā bijusi veca muižas rija, kuras vienā galā piebūvēti dzīvokļi. Viņa atradusies netālu no mājām, kad redz – parādās jātnieks. Pats melns un sēd baltā zirgā. Šī to ierauga un domā: vai tas nāk kādu ziņu dot? – un iet uz mājām saukt pārējos, bet neviena nekur nav. Atnākot atpakaļ, redz: vēl jātnieks stāv, kur stāvējis. Nu jāiet vēl pēc ļaudīm, ko viena lai iesāk. Tagad atnāk arī citi, bet neviens neko neredz. Izrādās, šis jātnieks nesis kādu ziņu – pēc neilga laiciņa krusta rijā pakārusies toreizējā saimnieka sieva.

Citā reizē tā pati stāstītāja, nākdama no kaimiņu mājām, kas viņpus kalna – „Lapsiņām” –  mājās  uz „Bindariem”, redz, ka skaidrā dienas laikā tajā palejā starp abām mājām  viņai pa priekšu veļas it kā kamols viens liels miglas vāls un tālāk tāds pats, tikai mazāks miglas vāls. Viņa skatās, nesaprot un domā: kas tas var būt? Kā tas iespējams? Nebija ilgi jāgaida, kad kaimiņu mājās nomirusi viena maza auguma sieviete, bet atkal otra – liela auguma – krusta rijā tikusi zibens nosperta (saimnieka sieva).

Ne jau katram ir izdevies redzēt tādus likteņa vēstnešus.

                                       2140, 485. Ināra Raituma, dz. 1938,

                                                Dunalkā; pier. Mirdz Birzniece 2005.

 

TEIKA PAR PILSKALNU

Netālu no Dunalkas vecās muižas ceļā uz dienvidiem var atrast ne visai lielu, ne visai mazu kalnu. Šo vietu tautā sauc par pilskalnu.

Stāsta, ka šajā kalnā kādreiz bijusi grezna pils. Taču tad, nezin kādēļ, varbūt kāda ļauna burvja noburta, pils nogrimusi. Tagad pilskalns apaudzis ar skaistām priedēm, un sveša cilvēks pat iedomāties nevar, ka šajā kalnā kādreiz bijusi pils. Stāsta arī, ka kaut kur kalnā esot tāda neliela, bet dziļa aliņa. Šo aliņu gan ir grūti atrast, bet tā ir vienīgā saikne ar nogrimušo pili. Taču, ja kādam ir izdevies šo caurumu atrast, tad tam atliek tikai pielikt ausi pie aliņas, uzmanīgi paklausīties, un ir iespējams, ka viņš izdzirdēs gaiļa dziesmu vai citu troksni, kas liecina par nogrimušās pils pazemes dzīvi. Lai pats varētu nokāpt pazemē un apskatīt nogrimušo pili, aliņa ir par mazu. Taču striķī iesietu gaļas gabalu gan var pa šo caurumu nolaist. Ja tā tad arī izdara  un pēc laika velk striķi atpakaļ, tad gaļas gabala tur vairs nav. Tātad kāds to noņēmis.

Bet, lai pili atkal augšā celtu, jābūt lielam drosminiekam. Jāņu naktī, tieši pusnaktī jāskrien pilskalnam ātri, atpakaļ neskatoties, apkārt. Ir bijuši drosminieki, kas gribējuši pili uzcelt, bet tas nav izdevies. Tieši tad, kad kāds no šiem drošsirdīgajiem sācis skriet pilij apkārt, sacēlies milzīgs vējš un briesmīgs troksnis un kalnam apkārt apskriet vairs nav varēts. Tā vēl līdz šo baltu dienu pils nav uzcelta, un ļaudis var redzēt tikai kalnu ar staltām priedēm, zina tā nosaukumu un zina teiku par šo pilskalnu.